Nordiešu citplanētiešu fenomens: starp ufoloģiju un mūsdienu folkloru

 
***

Nordiešu citplanētiešu fenomens ir viena no visintriģējošākajām un plašāk apspriestajām tēmām ufoloģijas un mūsdienu folkloras diskursā. Šīs būtnes, kuras bieži dēvē par „ziemeļnieku citplanētiešiem” vai „plejādiešiem”, ufologu un it kā notikušo kontaktpersonu aprakstos tiek attēlotas kā ārkārtīgi izskatīgi, cilvēkiem līdzīgi organismi. Viņu galvenās iezīmes ir garš augums, atlētisks ķermeņa uzbūve, gaiši, visbiežāk balti vai platīna krāsas mati, kā arī spilgtas, nereti zilas vai gaišas acis. Saskaņā ar liecībām viņu sejas panti ir simetriski, gandrīz ideāli, bet izstarotā aura – mierīga, autoritatīva un garīga, tāpēc tos bieži saista ar ziemeļnieciskā tipa eiropiešu izskatu, no kurienes arī cēlies viņu nosaukums.
 
Interneta vidē un ufoloģiskajā literatūrā par šo sugu klīst ārkārtīgi detalizēti stāsti. Tiek apgalvots, ka nordieši ir attīstīta civilizācija, kas ir izstrādājusi ļoti augstas tehnoloģijas, kas ļauj tiem ceļot cauri telpai un laikam, taču viņi izvēlas darboties smalki, cenšoties pārāk neiejaukties tiešajā cilvēces attīstībā. Bieži tiek spekulēts par viņu DNS – it kā tā esot ļoti radniecīga cilvēku ģenētiskajam kodam, un dažas teorijas pat apgalvo, ka viņi ir mūsu tiešie tālie senči vai ka cilvēce tika radīta ar viņu ģenētiskās inženierijas palīdzību. Šīs idejas bieži savijas ar ezotēriskām mācībām, kurās nordieši tiek pasniegti kā „vecākie brāļi”, kas ieradušies no Plejāžu zvaigznāja un cenšas palīdzēt cilvēcei sasniegt augstāku apziņas līmeni.
 
Runājot par viņu filozofiju un attieksmi pret mums, stāstos viņi tiek attēloti kā mierīgi, taču stingri vērotāji. Viņi it kā raizējas par cilvēces izvēlēm, īpaši tām, kas saistītas ar kodolieroču izmantošanu, vides postīšanu un morālo pagrimumu. Pēc kontaktpersonu teiktā, nordieši nesazinās, izmantojot tiešu verbālu dialogu, bet lieto telepātiju, nododot ne tikai vārdus, bet arī emocijas un tēlus. Viņu vēstījumi cilvēcei visbiežāk ir vērsti uz miera, ekoloģiskās apziņas un garīgās attīstības veicināšanu, brīdinot, ka mūsu pašreizējais dzīvesveids ved uz pašiznīcināšanos, kuru viņi nevarēs apturēt, ja paši cilvēki to nevēlēsies.
 
Lai gan oficiālā zinātne skeptiski vērtē šos apgalvojumus, netrūkst pazīstamu personību vai ufologu, kuri ir piedalījušies šī mīta izplatīšanā. Piemēram, Džordžs Adamskis, viens no slavenākajiem 20. gadsimta vidus kontaktpersonām, apgalvoja, ka ir ticies ar nordiešu tipa citplanētieti, kuru nosauca par Ortonu, un apgalvoja, ka tas viņam ir nodevis vēstījumu par briesmām, kas rodas kodolizmēģinājumu dēļ atmosfērā. Lai gan daudzi Adamska apgalvojumi vēlāk tika atmaskoti kā viltojumi vai izdomājumi, viņa radītie stāsti kļuva par pamatu vēlākām liecībām. Tāpat arī tādus pētniekus kā Badu Hopkinsu vai Deividu Džeikobsu, kuri strādāja ar nolaupīšanas fenomeniem, dažreiz sasniedza liecības par būtnēm, kas atbilst nordiešu aprakstiem, lai gan viņu vērtējumi bieži bija piesardzīgāki, uzsverot, ka šīs būtnes var būt tikai vēl viens „pelēko” citplanētiešu manipulācijas rīks.
 
Kritiķi un psihologi šo parādību skaidro kā kolektīvās zemapziņas arhetipu, nevis kā reālu bioloģisku vai citplanētiešu izpausmi. Pēc viņu domām, nordieši iemieso perfektu, ideālu, drošības sajūtu raisošu figūru – it kā „eņģeli sargu” vai supervaroni, kura cilvēkiem pietrūkst haotiskajā pasaulē. Šis tēls atspoguļo senās mitoloģiskās figūras – dievus, kas nākuši no debesīm, kuri bija vareni, skaisti un visu zinoši. Tāpēc nordiešu fenomenu var uzskatīt par modernu mitoloģiju, kas ir evolūcionējusi kopā ar tehnoloģisko laikmetu, aizstājot spārnus un mirdzošus tērpus ar sudrabainiem kombinezoniem un kosmiskiem kuģiem.
 
Neskatoties uz skepticismu, stāsti par nordiešiem paliek dziļi iesakņojušies populārajā kultūrā un veido būtisku diskusiju daļu par ārpuszemes civilizācijām. Tie, kuri tic to realitātei, bieži citē domas par „kosmisko savienību”, kurā cilvēcei ir atvēlēta vieta, ja vien tā spēs pierādīt savu briedumu. Šī suga, saskaņā ar ticīgo naratīvu, gaida mirkli, kad cilvēki beigs karot savā starpā, lai varētu oficiāli nodibināt kontaktu, taču pagaidām viņi paliek tikai „ēnās” – vērojoši, telepātiski padomdoši un gaidoši, kad mūsu civilizācija pārkāps savas egocentrisma robežas.
 
Nemierīgā Dvēsele