Sveiki, lasītāji!
TOPPOŠĀ RAKSTNIEKA AGRĪNĀ DZĪVE:
BĒRNĪBA, VAĻASPRIEKI, TOREIZĒJAIS STĀVOKLIS FRANCIJĀ
Onorē de Balzaks dzimis 1799. gadā Tūrā, Francijā,
ģimenē, kurā sociālie panākumi un nauda tika vērtēti augstāk par mātes siltumu.
Viņa tēvs bija zemnieku izcelsmes ierēdnis, kuram izdevās pakāpties pa karjeras
kāpnēm revolucionārā haosa laikā, savukārt ievērojami jaunākā māte dēlam
veltīja maz uzmanības, tāpēc topošais rakstnieks agri izjuta emocionālu
atsvešinātību. Tajā laikā Francija piedzīvoja milzīgus lūzumus: nupat beigusies
Lielā revolūcija un Napoleona uzplaukums radīja atmosfēru, kurā viss šķita iespējams,
bet vecā aristokrātija pamazām piekāpās mantkārīgajai buržuāzijai. Šis pārmaiņu
laikmets un milzīgās ambīcijas vēlāk kļuva par viņa jaunrades galveno
dzinējspēku, taču bērnībā tas izpaudās tikai kā stingra disciplīna un svešuma
sajūta mājās.
Bērnība Balzakam nebija rožaina, jo vecāki viņu
nosūtīja uz Vandomas oratoriju koledžu, ko viņš vēlāk sauca par
"intelektuālo cietumu". Tur viņš pavadīja septiņus gadus gandrīz bez
brīvdienām, dzīvojot spartiskos apstākļos un ciešot no bargiem sodiem un
sliktas ēdināšanas. Skolā viņš nebija paraugskolēns, un skolotāji viņu
uzskatīja par slinku un sapņainu bērnu. Pats rakstnieks par šo periodu teicis,
ka koledžā viņš piedzīvojis garīgu sastingumu, taču tieši tur viņš kļuva par
kaislīgu lasītāju, slepus rijot visu, kas gadījās pa rokai – no filozofijas
traktātiem līdz populāriem romāniem. Šī lielā vēlme iepazīt pasauli caur
tekstiem bija viņa vienīgais mierinājums un bēgšana no nomācošās realitātes.
Sasniedzis pilngadību, Balzaks pārcēlās uz Parīzi, kur
vecāku mudināts sāka studēt tiesības un strādāt par advokāta palīgu. Lai gan šī
pieredze viņam vēlāk sniedza nenovērtējamas zināšanas par līgumiem, parādiem un
cilvēku mantkārību, pašas studijas viņam izraisīja pretīgumu. Jaunais Onorē
juta, ka viņa aicinājums nav sauss jurista amats, bet gan kaut kas daudz
diženāks. Viņš kāroja pēc slavas un bagātības, taču redzēja, kā Parīzes ielās
par katru franku notiek nežēlīga cīņa, ko vēlāk tik meistariīgi aprakstīja
savos darbos.
Lūzuma punkts notika tad, kad Balzaks paziņoja
ģimenei, ka nekļūs par juristu un izvēlēsies rakstnieka ceļu. Vecāki, lai gan
neapmierināti, piekrita dot viņam pārbaudes laiku un izmitināja viņu nabadzīgā
bēniņu istabiņā Parīzes centrā, piešķirot tikai minimālu iztiku. Šos gadus viņš
vēlāk atcerējās ar savādu lepnumu, apgalvojot, ka viņa jaunība bija iezīmēta ar
badu un aukstumu, taču arī ar brīvību domāt. Viņš dzīvoja pusbadā, dzēra
neskaitāmus daudzumus kafijas un mēģināja rakstīt traģiskas drāmas un lētus
romānus zem dažādiem pseidonīmiem, cenšoties kaut nedaudz nopelnīt un pierādīt
vecākiem savu vērtību.
Pirms kļūt par atzītu ģēniju, Balzaks izmēģināja laimi
arī biznesā, pērkot tipogrāfiju, taču šīs avantūras beidzās ar katastrofāliem
parādiem, kas viņu vajāja visu atlikušo mūžu. Tieši šī bezcerīgā vēlme kļūt
bagātam un nemitīgā cīņa ar kreditoriem galīgi izveidoja viņu kā radītāju, kurš
apzinājās naudas varu mūsdienu pasaulē. Viņš mācījās nevis no mācību grāmatām,
bet no personīgajām neveiksmēm, Parīzes dubļiem un aristokrātijas salonu
tukšības, līdz beidzot saprata, ka viņa īstā misija ir kļūt par "Francijas
sabiedrības sekretāru".
ONORĒ DE BALZAKA UZPLAUKUMS UN DZĪVE
Liktenīgais pagrieziens rakstnieka karjerā notika
1829. gadā, kad viņš izdeva vēsturisko romānu "Šuāni", kuru pirmo
reizi parakstīja ar savu īsto uzvārdu. Kritiķi pamanīja autora neticamo spēju
detalizēti aprakstīt vidi un raksturus, un drīz vien viņš ieguva to, pēc kā tik
ļoti tiecās – ietekmīgus draugus un ielūgumus uz augstākās sabiedrības ballēm.
Īstais ģēnija vēriens noformējās 1834. gadā, kad
Balzakam radās grandioza ideja apvienot visus savus darbus vienā milzīgā ciklā
ar nosaukumu "Cilvēciskā komēdija". Viņš apņēmās izveidot visas
franču sabiedrības hroniku, kurā tie paši tēli ceļotu no vienas grāmatas uz
otru. Tas bija neticams iecere literatūras vēsturē, kas aptvēra vairāk nekā 90
pabeigtu darbu, starp kuriem spožākie dimanti bija "Tēvs Gorio",
"Zudušās ilūzijas" un "Eiženija Grandē".
Balzaka darba ritms bija tikpat ekstremāls kā viņa
iztēle: viņš rakstīja naktīs, aizvilcis aizkarus un aizdedzinājis sveces. Lai
izturētu šādu slodzi, viņš kļuva par īstu kafijas fanātiķi – tiek lēsts, ka
dienā viņš izdzēra līdz pat piecdesmit tasītēm stipras melnas kafijas. Viņš
varēja strādāt piecpadsmit stundas diennaktī, tērpies savā slavenajā baltajā
mūka tērpā, ko izvēlējās kā simbolisku norobežošanos no ārpasaules trokšņa.
Mīlestības jomā Balzaka dzīvi iezīmēja vēstule no
Ukrainas, kuru parakstīja "Svešiniece" – poļu grāfiene Evelīna
Hanska. Šī sarakste pārvērtās par astoņpadsmit gadus ilgu garīgu un epistolāru
mīlas stāstu. Viņi apprecējās tikai tad, kad Evelīna kļuva par atraitni, bet
pats Balzaks jau bija nāvīgi izsmelts. Viņu kāzas notika tikai dažus mēnešus
pirms rakstnieka nāves.
Onorē de Balzaks miris tikai 51 gada vecumā no
sirdsdarbības traucējumiem un vispārēja organisma izsīkuma. Viņa bērēs Viktors
Igo teica neaizmirstamu runu, uzsverot, ka Balzaks kapā aiznesa veselu
laikmetu, taču atstāja mums spoguli, kurā mēs joprojām redzam sevi.
SVARĪGĀKIE DARBI UN JAUNRADES IEZĪMES
Onorē de Balzaka jaunrade ir milzīgs "Cilvēciskās
komēdijas" okeāns. Viens no spilgtākajiem darbiem ir "Tēvs
Gorio", kurā caur tēva upurēšanos un studenta Rastinjaka ambīcijām tiek
atklāta naudas vara. Tam piebalso "Eiženija Grandē", kurā meistariīgi
attēlots provinces dzīves sīkstums un tēva skopums. Filozofiskais romāns
"Šagrenāda" ienes mistiku, simbolizējot dzīvības enerģijas izsīkšanu.
Balzaks pamatoti tiek uzskatīts par vienu no reālisma
aizsācējiem. Viņa svarīgākā iezīme ir detalizēts vides apraksts. Viņš ticēja,
ka cilvēka lietas un mājas interjers tieši atspoguļo viņa raksturu. Cita
unikāla iezīme ir atgriezeniskie tēli, kas radīja vienotu literatūras visumu.
Balzaka pasaule balstās uz sociālo determinismu, kur nauda ir visvarens spēks,
kas spēj sagraut pat viscēlākās jūtas. Visbeidzot, viņa stils izceļas ar
filozofisku dziļumu un tipizāciju – viņš klasificēja cilvēkus kā biologs, atklājot
19. gadsimta Francijas būtību un "tikumu vēsturi".
Nemierīgā Dvēsele (Maištinga Siela)
Komentarų nėra:
Rašyti komentarą