Imanuels Kants – Prūsijas lielais Apgaismības filozofs: biogrāfija, dzīve, nozīmīgākie darbi, saikne ar Lietuvu, Latviju

Sveiki!

 

Imanuels Kants dzima 1724. gada 22. aprīlī Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, pieticīgā amatnieku ģimenē. Viņa tēvs bija seglinieks, bet māte – dziļi reliģioza sieviete, kuras personība, pēc paša filozofa vārdiem, atstāja vislielāko iespaidu uz viņa morālā rakstura veidošanos. Bērnībā Kants dzīvoja pietātisma kārtības un stingrības gaisotnē, kurā darbs, godīgums un pieticība tika uzskatīti par augstākajām vērtībām.

 

Topošā domātāja bērnība bija grūta, taču viņa spējas nepalika nepamanītas. Vietējās pietistu skolas „Collegium Fridericianum” rektors pievērsa uzmanību jaunekļa intelektam un palīdzēja viņam iegūt izglītību. Šī skola bija slavena ar savu īpaši stingro disciplīnu un klasisko valodu studijām, kas sniedza Kantam stabilu intelektuālo pamatu, taču vienlaikus atstāja arī zināmu rūgtumu piespiedu reliģiskās indoktrinācijas dēļ.

 

gadā Kants iestājās Kēnigsbergas universitātē, kur studēja filozofiju, matemātiku un dabaszinātnes. Pēc tēva nāves, lai nopelnītu iztiku, viņš vairākus gadus strādāja par mājskolotāju nabadzīgās muižnieku ģimenēs Kēnigsbergas apkārtnē. Šis periods viņam sniedza ne tikai eksistenciālu stabilitāti, bet arī iespēju tuvāk iepazīt dažādus sabiedrības slāņus, kas vēlāk atspoguļojās viņa pārdomās par cilvēku savstarpējām attiecībām un ētiku.

 

Kēnigsberga, kurā Kants pavadīja gandrīz visu savu mūžu, bija ne tikai Prūsijas administratīvais centrs, bet arī nozīmīgs tirdzniecības mezgls ar ciešām saitēm ar kaimiņu zemēm. Filozofs visu mūžu uzturēja kontaktu ar ārpasauli. Daži vēsturnieki pieļauj, ka viņš, iespējams, nedaudz saprata lietuviski; viņš komunicēja ar vietējiem lietuviski runājošajiem iedzīvotājiem, un viņa universitātes lekcijās, kā arī sarunās ar studentiem varēja dzirdēt piezīmes par lietuviešu valodas arhaiskumu un tās nozīmi valodniecības zinātnēs.

 

Kanta saikne ar „Mēmeli” (Klaipēdu) un Mazo Lietuvu nebija tikai formāla – viņš bija šī reģiona kultūrtelpas daļa. Kēnigsberga bija svarīgs Mazās Lietuvas inteliģences centrs, kurā veidojās lietuviešu rakstniecība, un Kants savās vēstulēs un piezīmēs bieži minēja reģiona ģeogrāfiju, kā arī iedzīvotāju paražas. Šis lokālais konteksts palīdzēja viņam saglabāt saikni ar realitāti, kamēr viņa domas klīda pa abstrakto metafizikas plašumiem.

 

Viņa akadēmiskā karjera bija lēna, taču konsekventa. Pēc maģistra grāda iegūšanas 1755. gadā viņš sāka universitātē pasniegt dažādus priekšmetus – no loģikas līdz fiziskajai ģeogrāfijai. Kanta lekcijas bija īpaši populāras, jo viņš spēja sarežģītas lietas izskaidrot dzīvi un uzskatāmi, balstoties uz daudziem piemēriem no ceļojumu aprakstiem un zinātniskiem novērojumiem. Šo gadu desmitu laikā viņš izpelnījās nevainojamu reputāciju kā dziļi domājošs un metodisks intelektuālis.

 

Patiesā filozofiskā slava viņu sasniedza vēlu, pēc tā saucamā „kritiskā perioda” darbu izdošanas. 1781. gadā iznākusī „Tīrā prāta kritika” kļuva par īstu revolūciju Rietumu filozofijā. Tajā Kants izvirzīja fundamentālus jautājumus par to, ko mēs vispār varam zināt un kā mūsu izziņas spējas veido mūs aptverošo pasauli. Viņš apgalvoja, ka cilvēka prāts nav pasīvs vērotājs, bet gan aktīvs dalībnieks, kas ar savām struktūrām – telpas un laika formām, kā arī kategorijām – konstruē pieredzi.

 

Šī revolūcija, kuru pats autors salīdzināja ar Kopernika atklājumu astronomijā, būtiski mainīja metafizikas dabu. Kants parādīja, ka mēs nekad nevaram iepazīt „lietu pašu par sevi”, bet tikai to, kā tā mums parādās caur mūsu sajūtām un prātu. Šī ideja kļuva par fundamentālu Apgaismības laikmeta sasniegumu, kas mudināja cilvēku nepaļauties tikai uz aklu ticību vai autoritātēm, bet gan uz paša prāta kritiskumu un atbildību.

 

Sekoja citi nozīmīgi darbi, starp kuriem svarīgākie – „Praktiskā prāta kritika” un „Sprieduma spējas kritika”. Pirmajā viņš formulēja savu slaveno „kategorisko imperatīvu” – morāles likumu, kas pieprasa rīkoties tikai saskaņā ar tādu maksimu, par kuru mēs vēlētos, lai tā kļūtu par vispārēju likumu. Kanta ētika nav balstīta uz labumu vai sekām, bet gan uz pienākuma un autonomijas principiem, kas uzsver cilvēka kā racionālas būtnes cieņu.

 

Visu savu mūžu Kants palika uzticīgs saviem ieradumiem, kas Kēnigsbergā kļuva par leģendu. Viņa ikdienas pēcpusdienas pastaigu rutīna bija tik precīza, ka vietējie iedzīvotāji pēc viņa regulēja pulksteņus. Lai gan viņš reti pameta savu dzimto pilsētu, viņa redzesloks bija globāls – viņš aktīvi sekoja līdzi politiskajiem notikumiem Eiropā, simpatizēja Franču revolūcijas ideāliem un sapņoja par mūžīgo mieru, kas balstīts uz republikānisku pārvaldes formu un tautu sadarbību.

 

Kanta dzīves noriets bija iezīmēts ar vecuma kaitēm, taču viņš saglabāja savu intelektuālo modrību līdz pat beigām. Viņš mira 1804. gada 12. februārī savās mājās Kēnigsbergā, izsakot pēdējos vārdus „Es ist gut” (lietuviešu val. „Tas ir labi”). Viņš tika apglabāts Kēnigsbergas katedrāles profesoru kapenēs, un viņa nāve izraisīja milzu rezonansi visā Eiropā – tas bija Apgaismības laikmeta titāna, kurš aizveda cilvēci jaunā pašapziņas līmenī, atvadas.

 

Mūsdienās Imanuels Kants tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem filozofiem, kura idejas joprojām ir pamats mūsdienu izziņas teorijai, ētikai un politiskajai filozofijai. Viņa pēdas ir dziļas – gan globālajā kontekstā, gan mūsu reģiona kultūras atmiņā. Būdams saistīts ar Kēnigsbergu un Mazo Lietuvu, Kants ir tilts starp Rietumeiropas intelektuālo tradīciju un mūsu zemes vēsturi, pastāvīgi atgādinot par drosmi izmantot savu intelektu.

 

Nemierīgā Dvēsele