Fuko un Benthama Mantojums: Kā Panoptikons Disciplinē Mūsu Sabiedrību

Labdien,

 

Visu Redzošā Acs: Kā Benthama Panoptikons Definēja Mūsdienu Uzraudzību

 

Panoptikons ir arhitektūras un utopijas koncepcija, ko 1785. gadā izstrādāja angļu filozofs un sociālais reformators Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham). Nosaukums cēlies no grieķu vārdiem pan (viss) un optikon (redzēšana), kas tieši nozīmē „visu redzošs”. Bentams šo dizainu iecerēja kā optimālu shēmu jebkurai iestādei, kurai nepieciešama uzraudzība – piemēram, cietumam, slimnīcai, skolai vai rūpnīcai – ar mērķi sasniegt perfektu efektivitāti cilvēku pārvaldībā ar minimāliem personāla un izdevumu resursiem.

 

Varās Arhitektūras Ierīce

 

Panoptikona galvenā arhitektūras iezīme ir tā apļveida struktūra ar kamerām, kas izvietotas pa perimetru. Katrai kamerai ir divi logi: viens liels logs, kas vērsts uz ārpusi, lai maksimāli palielinātu iekšējo apgaismojumu, un otrs, kas vērsts pret centrālo inspekcijas torni. Tieši šajā centrālajā tornī, uzrauga postenī, izpaužas dizaina ģenialitāte. Gaismas un ēnas mijiedarbība, ko rada āra logi, nodrošina to, ka uzraugs vienmēr var redzēt ieslodzītos, bet pats uzraugs paliek neredzams un neidentificējams no kameras iekšpuses, pateicoties apgaismojuma virzienam. [Panoptikona arhitektūras diagramma]

 

Pastāvīgas Nenoteiktības Psiholoģiskais Spēks

 

Šī modeļa patiesā ģenialitāte slēpjas nevis fiziskā piespiešanā, bet gan tā dziļajā psiholoģiskajā ietekmē. Tā kā novērotājs atrodas centrālā, blāvi uztveramā pozīcijā, ieslodzītie nekad nevar būt pārliecināti, vai viņi konkrētajā brīdī tiek novēroti. Šis pastāvīgās nenoteiktības stāvoklis liek novērotajiem pieņemt, ka viņi atrodas pastāvīgā uzraudzībā. Tā rezultātā viņi ir spiesti visu laiku uzvesties tā, it kā uzraugs būtu modrs, efektīvi pārveidojot varas dinamiku.

 

Ārējās Kontroles Iekšēja Pārvēršanās

 

Tādējādi Panoptikons rada fundamentālas pārmaiņas sociālajā kontrolē: ārējā kontrole tiek internalizēta. Uzraudzītais indivīds kļūst par savu pašuzraugu, internalizējot uzraudzības normu un disciplinējot savu rīcību. Tā vietā, lai pieprasītu lielu skaitu sargu vai fizisku spēku, sistēma darbojas automātiski, izmantojot pieņēmumu – un bailes –, ka vara jebkurā brīdī var tikt vērsta pret viņiem.

 

Fuko un Disciplinārās Sabiedrības Metafora

 

Neskatoties uz tā konceptuālo pilnību, Panoptikons reti tika uzbūvēts saskaņā ar Benthama precīzajām specifikācijām. Tomēr tā ideja pārsniedza arhitektūru, kļūstot par spēcīgu mūsdienu varas attiecību metaforu, īpaši 20. gadsimta otrajā pusē. Franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault) savā ietekmīgajā darbā Disciplinēt un Sniegt Sodu (Surveiller et punir) Panoptikonu padarīja par mūsdienu disciplinārās sabiedrības galveno simbolu un analītisko rīku. Fuko apgalvoja, ka Panoptikons lieliski demonstrē, kā vara pārgāja no publiskām, ritualizētām nāvessodu izpildēm uz smalkāku, uz nepārtrauktu novērošanu balstītu disciplīnas un normalizācijas sistēmu, kas tiek piemērota skolās, slimnīcās un visās publiskajās iestādēs.

 

Digitālā Panoptikona Laikmets

 

Fuko analīze ir īpaši aktuāla šodien, jo digitālās tehnoloģijas ir radījušas jaunas, vēl efektīvākas Panoptikona formas, ko bieži dēvē par digitālo panoptikonu. Plaši izplatītas novērošanas kameras, visaptveroša tiešsaistes datu vākšana un sociālo tīklu izsekošana ļauj valdībām un korporācijām piekļūt informācijai un smalki ietekmēt mūsu uzvedību, pat ja mēs nezinām, kas un kad mūs novēro.

 

Kopsavilkums: Produktīvās Varas Mehānika

 

Galu galā Panoptikons ir kas vairāk nekā tikai strukturāls modelis. Tas kalpo kā spilgts piemērs varas mehānikai, kas ilustrē, kā pastāvīga, lai gan nepārbaudīta, novērošana rada pašdisciplīnas kultūru. Tas atklāj, ka vara darbojas nevis galvenokārt ar represijām, bet produktīvi – veidojot un normalizējot individuālo rīcību tā, lai cilvēki kļūtu par paklausīgiem sabiedrības locekļiem, kuri paši ir uzņēmušies neredzamā uzrauga lomu pār sevi.

 

Ar cieņu,

 

Nemierīga Dvēsele