Homērs: dzīve, biogrāfija, mīti un fakti, eposi „Iliāda“ un „Odiseja“

 

Sveiki!
 
Homērs, kuru bieži dēvē par literatūras „tēvu“, joprojām ir viena no mīklainākajām personībām pasaules kultūras vēsturē. Par viņa dzīvi nav nekādu drošu biogrāfisko datu, tāpēc antīkās pasaules pētnieki joprojām diskutē par to, vai Homērs bija reāla vēsturiska persona, vai tikai kolektīvs arhajiķās Grieķijas dziedoņu tēls. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka viņš dzīvoja 8. gs. pr. Kr., taču precīza dzimšanas vieta un laiks paliek minējumu joma; par iespējamām dzimtajām vietām visbiežāk tiek minētas Jonijas reģiona vietas, piemēram, Hiosas sala vai Smirna. Antīkajos avotos viņš bieži tiek attēlots kā akls dziedonis (aoids), kurš ceļo no pilsētas uz pilsētu un priecē klausītājus ar savām dziesmām, taču šis tēls, visticamāk, ir vēlāka idealizēta literārā konstrukcija.
 
„Homēra jautājums“ – tā ir desmitgadēm ilga zinātniska diskusija, kurā tiek mēģināts rast atbildi uz to, vai „Iliāda“ un „Odiseja“ ir viena ģēnija darbi, vai arī eposi, kas ilgstoši veidojušies daudzu paaudžu garumā. Mūsdienu pētnieki, balstoties uz valodas analīzi un salīdzinošo mitoloģiju, atzīst, ka, lai gan eposu pamatā ir dziļi mutvārdu tradīciju slāņi, „Iliāda“ un „Odiseja“ izceļas ar ārkārtīgi vienotu struktūru, kas liecina par vienu talantīgu radītāju (vai to sēriju), kurš apvienoja teikas vienotā mākslinieciskā veselumā. Lai gan pastāv teorijas, ka Homērs varēja būt arī sieviete vai ka tas bija vairāku autoru pseidonīms, vairums zinātnieku piekrīt, ka „Homērs“ ir vārds, kas iezīmē laikmetīgu robežšķirtni starp mutvārdu un rakstisko kultūru.
 
Vēsturnieki ir vienisprātis par vienu: Homērs nedzīvoja Atēnās, jo Atēnu kā varena kultūras centra nozīme pieauga krietni vēlāk, nekā izveidojās eposu galvenais kodols. Homēra stāstījumi atspoguļo seno Grieķijas dižciltīgo kultūru, kurā dominēja kara ētika un varoņideāls, tādēļ viņa daiļrades saknes meklējamas Mazāzijas piekrastēs un salās. Lai gan antīkajā tradīcijā bija iecienīts prestiža dēļ saistīt dažādus dižus radītājus ar konkrētām pilsētām, nav nekādu arheoloģisku vai dokumentāru pierādījumu, kas saistītu Homēru ar Atēnu agoru vai šo pilsētu kopumā.
 
„Iliāda“ – tā ir monumentāla eposa poēma, kas sastāv no 24 dziesmām, kurās attēlots viens liktenīgs Trojas kara desmitā gada posms. Darba centrā – Ahileja dusmas un to traģiskās sekas, kas izvērš stāstījumu līdz eksistenciālai kara bezjēdzības un cilvēka likteņa pārdomai. „Iliāda“ ir sarakstīta heksametrā – specifiskā atskaņu ritmā, kas palīdzēja dziedoņiem iegaumēt tūkstošiem rindu. Šis teksts līdz mūsdienām saglabājies caur nepārtrauktu pergamentu un manuskriptu kopēšanas tradīciju, kas sākās vēl hellēnisma periodā Aleksandrijas bibliotēkās, kur tika veikts milzīgs darbs Homēra tekstu noteikšanā un kanonizēšanā.
 
„Odiseja“, kas arī sastāv no 24 dziesmām, ir it kā „Iliādas“ turpinājums, taču pilnīgi citāda rakstura – tas ir piedzīvojumiem bagāts stāsts par Odiseja atgriešanos mājās Itakā pēc desmit gadus ilgušā Trojas kara un vēl desmit gadu klejojumiem. Šī poēma koncentrējas ne tikai uz kara varoņdarbiem, bet uz cilvēka intelektu, viltību un neatlaidību, saskaroties ar pārdabiskiem spēkiem. Ja „Iliāda“ atspoguļo kara dramatismu, „Odiseja“ paver apvāršņus uz tālām, eksotiskām zemēm un cilvēka iekšējo pasauli, vienlaikus uzsverot māju un ģimenes vērtību, kas kļūst par visu klejojumu mērķi.
 
Milzīga laika distance šķir Homēra eposu pierakstīšanu no pašiem notikumiem, par kuriem tiek stāstīts. Vēsturiskais Trojas karš, ja tas patiešām notika, datējams ar 13. gs. pr. Kr., bet Homēra eposi tika pierakstīti aptuveni pēc četriem vai pieciem simtiem gadu – 8. gs. pr. Kr. beigās. Šajā periodā notikumi tika nodoti mutvārdos, mainoties paaudzēm, tāpēc mītiskie stāstījumi apauga ar fantastiskiem elementiem, dievu iejaukšanos un varoņu idealizēšanu. Tādā veidā Homērs nefiksēja vēsturi tiešā nozīmē, bet izveidoja sava veida kultūras atmiņas telpu, kurā vēsturiskas atbalsis sajaucās ar folkloras motīviem.
 
Eposa poēmas tika pierakstītas tad, kad grieķi pārņēma feniķiešu alfabētu un pielāgoja to savai valodai, radot pirmo fonētisko rakstību. Šis tehnoloģiskais lēciens ļāva pirmo reizi „ieslodzīt“ tūkstošiem rindu, kas līdz tam pastāvēja tikai dziedoņu atmiņā un tika deklamētas no galvas publisku svētku laikā. Tiek uzskatīts, ka teksti tika ierakstīti uz papirusa tīstokļiem, bet vēlāk gadsimtu gaitā pārrakstīti pergamentos, kas ļāva tiem pārdzīvot viduslaiku sabrukumu un sasniegt Renesanses laikmetu, kurā tie kļuva par Eiropas literatūras kanona pamatu.
 
Autorības noteikšana ir sarežģīts process, kurā tiek apvienota lingvistiskā analīze, stila pētījumi un vēsturiskā kontekstualizācija. Jau antīkajos laikos slaveni filologi, tādi kā Aristarhs no Samotras, salīdzināja dažādus tekstu variantus un centās atšķirt vēlākus papildinājumus no „īstā“ Homēra teksta. Mūsdienās, izmantojot datorizētu tekstu analīzi un stiliometriju, zinātnieki cenšas noteikt, vai autora „balss“ abās poēmās ir identiska; daudzi piekrīt, ka, lai gan „Iliāda“ un „Odiseja“ liecina par vienu ģēniju, „Odiseja“ varētu būt nedaudz vēlāka laika darbs, kas atspoguļo mainīgo grieķu pasaules uzskatu.
 
Homēra ietekme uz Rietumu kultūru ir neiedomājamā mērogā – viņš ne tikai veidoja antīko grieķu morālo vērtību sistēmu, ko dēvē par „aretē“ (tikums vai meistarība), bet arī kļuva par piemēru visiem vēlākajiem eposu literatūras radītājiem. Sākot no Virgīlija „Eneīdas“ līdz Džona Miltona „Zaudētajai paradīzei“ vai Džeimsa Džoisa „Ulisam“, Homēra tēmas, arhetipi un stāstīšanas tehnika ir pastāvīgs dialogs ar pagātni. Viņa daiļrade kļuva par pamatu Rietumu izglītības sistēmām, veidojot estētisko gaumi un filozofisko skatījumu uz cilvēka vietu pasaulē, dievu un cilvēku attiecībām un dzīves īslaicīgumu.
 
Tātad, Homērs ir simbols, kas savieno seno dziedoņu mutvārdu gudrību un rakstiskās kultūras rītausmu. Lai gan mēs nekad neuzzināsim īsto „Homēra“ vārdu vai dzīves detaļas, viņa atstātie teksti ir ne tikai literatūras šedevri, bet arī galvenā atslēga, lai saprastu seno grieķu mentalitāti un mūsu pašu kultūras saknes. Katra paaudze no jauna atklāj Homēru, saskatot viņā gan kara šausmas, gan sevis iepazīšanas izaicinājumus, tādēļ viņš paliek dzīvs pat pēc trim tūkstošgadēm.
 
Maištinga Siela (Dumpīgā Dvēsele)