Sveiki, dārgie lasītāji!
HENRIKA IBSENA BIOGRĀFIJA
Henriks Johans Ibsens piedzima 1828. gada 20. martā
nelielā Norvēģijas piekrastes pilsētiņā Šīenā, turīgā tirgotāju ģimenē, kur
viņa agrā bērnība pagāja greznībā un augstā sociālajā statusā. Tomēr šī
drošības sajūta sabruka, kad Henrikam bija tikai septiņi gadi – tēva bizness
bankrotēja, ģimene bija spiesta pārcelties uz nolaisto Venstēpas saimniecību
ārpus pilsētas, bet bijušie draugi un kaimiņi novērsās no "nabagiem".
Šis straujais kritums nabadzībā un sociālā izolācija kļuva par Ibsena personības
fundamentālo traumu: viņš agri saprata sabiedrības liekulību, kurā cieņu mēra
tikai naudā, un šī netaisnības pieredze vēlāk kļuva par viņa jaunrades galveno
dzinējspēku, analizējot vidusšķiras fasāžu trauslumu.
Tikai piecpadsmit gadu vecumā topošajam ģēnijam nācās
pamest mājas un sākt patstāvīgu dzīvi Grimstades pilsētā, kur viņš kļuva par
aptiekāra mācekļa palīgu. Grimstadē viņš dzīvoja galējā nabadzībā, bieži vien
bez līdzekļiem pat pienācīgam mētelim, tomēr tieši šeit, vēlās nakts stundās,
viņš sāka rakstīt pirmās dzejas rindas un savu debijas lugu
"Katilīna". Šajā periodā notika arī viens no viņa dzīves
šokējošākajiem faktiem – astoņpadsmit gadu vecumā viņam piedzima ārlaulības
dēls ar desmit gadus vecāku kalponi. Lai gan Ibsens sešpadsmit gadus maksāja
uzturlīdzekļus, kas viņam bija milzīgs finansiāls slogs, viņš nekad neatzina šo
bērnu par savas dzīves daļu un ar viņu nesatikās, kas liecina par viņa rakstura
agrīno iezīmi – stingru, gandrīz aukstu norobežošanos no visa, kas traucēja
viņa personiskajai un radošajai brīvībai.
Liktenīgais pagrieziens notika 1851. gadā, kad
slavenais vijolnieks Ūle Bulls pamanīja jaunā dzejnieka talantu un uzaicināja
viņu strādāt Bergenas teātrī. Šeit Ibsens ne tikai uzrakstīja savas pirmās
vēsturiskās drāmas, bet arī iepazinās ar savu nākamo sievu Suzannu Tūresenu.
Viņa kļuva par viņa dzīves enkuru: spēcīga rakstura, intelektuāla un
bezkompromisa sieviete bija viņa darbu pirmā lasītāja un kritiķe. Atšķirībā no
daudzām tā laika sievietēm, Suzanna necentās viņu "pieradināt", bet
tieši otrādi – mudināja viņu būt asam un nežēlīgam patiesības meklētājam. Viņu
laulība, lai arī Ibsena sarežģītā rakstura iezīmēta, palika stipra līdz pat
nāvei, un Suzannas prototips atspoguļojas daudzos viņa lugu spēcīgajos sieviešu
tēlos.
Neraugoties uz profesionālajiem panākumiem teātrī,
Ibsens Norvēģijā jutās smokošs – viņu nospieda provinces intelektuālā
nabadzība, parādi un pastāvīgā kritika par viņa "pārāk modernajām"
idejām. 1864. gadā, saņēmis nelielu ceļojuma stipendiju, viņš pieņēma radikālu
lēmumu pamest dzimteni un doties brīvprātīgā trimdā Itālijā un Vācijā, kur
pavadīja 27 gadus. Viņš apgalvoja, ka tikai no attāluma var skaidri saskatīt
Norvēģiju un tās trūkumus. Dzīvojot Romā, Drēzdenē un Minhenē, viņš pārvērtās par
to pedantisko, frakā tērpto "Ziemeļu Sfinksu", kura āriene bija
tikpat kārtīga kā viņa rakstāmgalds, taču kura galvā dzima paši skandalozākie
19. gadsimta darbi.
Ibsena daiļradi var iedalīt trīs spilgtos posmos, no
kuriem katrs nesa viņam arvien lielāku slavu. Pirmais ir romantiskais un
filozofiskais posms, kuru iezīmē dramatiskās poēmas "Brands" un
"Pērs Gints", kas padarīja viņu slavenu visā Eiropā. Otrais posms ir
lielais sociālais reālisms, kura laikā parādījās "Leļļu nams" (1879),
"Rēgi" (1881) un "Tautas ienaidnieks" (1882). Šie darbi
šokēja sabiedrību, jo Ibsens uzdrošinājās runāt par sievietes brīvību, iedzimtību
un politisko korupciju – tēmām, kas toreizējos salonos tika uzskatītas par
nepieklājīgām. Trešais, vēlīnais posms, izceļas ar dziļu simbolismu un
psiholoģismu, ko vislabāk reprezentē "Heda Gablere" un "Meža
pīle", pētot cilvēka iekšējo tumsu un ilūziju sabrukumu.
Pasaules slava padarīja Ibsenu bagātu un cienījamu,
taču viņa raksturs palika skarbs un dīvainību pilns. Viņš paniski baidījās no
slimībām, tāpēc izvairījās spiest rokas svešiniekiem, bet savā slavenajā
cilindrā vienmēr nēsāja spogulīti, lai varētu slepus vērot savu izskatu. Ibsens
dievināja ordeņus un medaļas, tos nēsāja pat mājās, tā it kā kompensējot
bērnības kaunu par tēva bankrotu. Viņš bija cilvēks, kurš sevī nesa pastāvīgu
konfliktu: lai gan kritizēja valsts institūcijas, viņš kāroja to atzinību; lai
gan rakstīja par brīvību, savu personīgo dzīvi pakļāva maniakāli stingrai
dienaskārtībai.
Viņa uzskati bija radikāli individuālisma ziņā –
Ibsens ticēja, ka cilvēks ir visstiprāks tad, kad stāv viens pret visu pūli.
Viņš nekad neidentificējās ar politiskajām partijām vai kustībām, apgalvojot,
ka viņa darbs ir jautāt, nevis atbildēt. Viņa apgalvojumi, ka "vairākumam
nekad nav taisnība", saniknoja liberāļus, bet viņa atbalsts sieviešu
tiesībām biedēja konservatīvos. Viņš bija patiesības fanātiķis, kurš ticēja, ka
sabiedrība var izveseļoties tikai tad, kad tiks nežēlīgi atsegti visi tās
"rēgi" un noslēpumi.
gadā Ibsens beidzot atgriezās Norvēģijā kā dzīva
leģenda. Viņš apmetās greznā dzīvoklī Oslo, kur katru dienu veica to pašu
rituālu – devās uz kafejnīcu vērot garāmgājējus. Vecumā viņu piemeklēja vairāki
smagi insulti, kas pakāpeniski atņēma spēju rakstīt un galu galā – runāt.
Pēdējos dzīves gados "Ziemeļu Sfinkss" sēdēja pie loga, skatoties uz
ielu, bet garāmgājēji apstājās aiz cieņas pret šo dižo un noslēpumaino cilvēku,
kurš bija mainījis pasaules drāmu.
Henriks Ibsens nomira 1906. gada 23. maijā, atstājot
pēdējo savas sacelšanās zīmi. Kad medmāsa mēģināja viņu mierināt, melojot, ka
viņš jūtas labāk, viņš sakopoja pēdējos spēkus un izrunāja slaveno
"Tvertimod!" (Pretēji!). Tas bija ne tikai slimības konstatējums, bet
arī visas viņa dzīves kredo – vienmēr iebilst meliem, ilūzijām un ērtajai
nepatiesībai. Viņš tika apglabāts ar valsts godu, taču viņa patiesais
piemineklis nav marmors Oslo, bet gan tas, ka šodien, 2026. gadā, viņa lugas
joprojām tiek iestudētas visā pasaulē, uzdodot tos pašus neērtos jautājumus par
cilvēka dvēseles brīvību.
HENRIKA IBSENA DRĀMAS IEZĪMES
Viena no spilgtākajām viņa jaunrades iezīmēm ir
analītiskā kompozīcijas metode, ko bieži dēvē par retrospekciju. Tā vietā, lai
rādītu pašu noziegumu vai liktenīgo kļūdu, Ibsens lugu sāk brīdī, kad pagātnes
ēnas sāk vajāt varoņus tagadnē. Darbība risinās kā detektīvizmeklēšana, kuras
laikā varoņi, sarunājoties savā starpā, pamazām atklāj ilgi glabātus
noslēpumus. Šāda struktūra ļauj autoram meistarišķi radīt sasprindzinājumu
nevis caur fizisku darbību, bet caur psiholoģisku atkailināšanos un patiesības
meklējumiem.
Ibsena darbos dominē indivīda un sabiedrības
konflikts, kurā varonis bieži nostājas pret "kompakto vairākumu" vai
sastingušām normām. Viņa drāmas izceļas ar nežēlīgu sociālās liekulības
atmaskošanu, izvirzot jautājumus par personas brīvību, sievietes stāvokli
ģimenē, politisko korupciju un morālo iedzimtību. Autors atteicās no
tradicionālā iedalījuma pozitīvajos un negatīvajos varoņos, piešķirot saviem
tēliem sarežģītu, pretrunīgu psiholoģiju, kas padara tos neticami dzīvus un
atpazīstamus.
Vēl viens modernizācijas elements ir valodas
transformācija – Ibsens apzināti atteicās no pacilātas dzejas valodas un
pārgāja uz dabisku, sarunvalodas prozu. Dialogi viņa lugās skan reālistiski,
tajos ir daudz paužu, klusēšanas brīžu un potekstu, kas bieži pasaka vairāk
nekā skaļi izteiktie vārdi. Šis lakoniskais stils spieda aktierus meklēt jaunas
tēlojuma formas, bet skatītājus – kļūt par aktīviem procesa dalībniekiem,
interpretējot to, kas notiek "starp rindām".
Visbeidzot, Ibsena reālisms nekad nebija tikai sausa
faktu fiksēšana, jo viņš meistarišķi apvienoja realitātes tēlus ar dziļiem
simboliem. Tādi tēli kā leļļu nams, meža pīle vai rēgi piešķir viņa sociālajām
drāmām filozofisku universālumu, kas pārsniedz konkrētā laikmeta robežas.
Atstājot savu darbu nobeigumus atvērtus un nepiedāvājot lētus risinājumus,
Ibsens galīgi nostiprināja teātri kā telpu, kurā sabiedrība ne tikai
izklaidējas, bet arī risina smagākās savas eksistences dilemmas.
HENRIKA IBSENA DRĀMA "LEĻĻU
NAMS":
SIŽETS, NOZĪME UN SKANDĀLS, KAS IZMAINĪJA
EIROPU
Henriks Ibsens savā slavenākajā drāmā "Leļļu
nams" meistarišķi konstruē šķietami perfektu Helmeru ģimenes dzīvi, kuras
centrā ir burvīgā un bezrūpīgā Nora. Darba sākumā viņa izskatās kā vīra
Torvalda "cīrulītis" vai "vāverīte", kuras galvenā funkcija
ir izklaidēt mājiniekus un rotāt sadzīvi. Tomēr šī idille ir tikai trausla
fasāde, kas slēpj smagu noslēpumu: pirms astoņiem gadiem Nora, vēloties glābt
smagi slimo vīru, slepus aizņēmās lielu naudas summu un, lai saņemtu aizdevumu,
viltoja sava mirstošā tēva parakstu.
Sižeta sasprindzinājums sāk augt, kad Torvalds, tikko
kļuvis par bankas direktoru, nolemj atlaist advokātu Krogstadu. Tieši no šīs
personas Nora savulaik aizņēmās naudu, tāpēc, jūtot draudus savai nākotnei,
Krogstads ķeras pie šantāžas. Viņš pieprasa, lai Nora ietekmē vīru un panāk
viņa palikšanu darbā, pretējā gadījumā draudot publiskot viltojuma faktu, kas
ne tikai sagrautu Noras reputāciju, bet arī mestu ēnu uz Torvalda nevainojamo
vārdu.
Nora, lai gan ir šausmu pārņemta, svēti tic
"lielajam brīnumam" – viņa nešaubās, ka, uzzinot patiesību, Torvalds
visu vainu uzņemsies uz sevi un upurēsies viņas mīlestības dēļ. Vēloties
attālināt liktenīgo brīdi, viņa kā tauriņš dejo tarantellu, savu iekšējo
izmisumu paslēpjot zem histēriska prieka. Tomēr vēstuli, kas guļ pasta kastītē,
vairs nav iespējams apturēt, un patiesība beidzot nāk gaismā.
Izšķirošais lūziens notiek nevis tad, kad Torvalds
izlasa vēstuli, bet gan tajā, kā viņš uz to reaģē. Tā vietā, lai aizstāvētu
sievu, viņš uzbrūk viņai ar naidu, saucot par noziedznieci, meli un mātes vārda
necienīgu, jo viņam vissvarīgākās ir nevis sievas ciešanas, bet gan sabiedrības
viedoklis un viņa paša sociālais statuss. Šis brīdis kļūst par Noras
apskaidrību: viņa saprot, ka astoņus gadus ir dzīvojusi kopā ar svešu vīrieti,
kurš viņu mīlēja tikai kā skaistu rotaļlietu vai īpašumu, bet nekad nav cienījis
kā cilvēku.
Kad otrā Krogstada vēstule ar viltoto vekseli atgriež
ģimenei drošību, Torvalds vienā mirklī maina toni un atkal kļūst par
"piedošanas pilnu" aizbildni. Taču Norai ceļa atpakaļ vairs nav. Viņa
novelk svētku kleitu un pirmo reizi mūžā nopietni apsēžas, lai sarunātos ar
vīru, konstatējot faktu, ka viņi abi nekad viens otru nav sapratuši. Šī saruna
atklāj drāmas dziļāko problēmu – personības noniecināšanu tradicionālo dzimumu
lomu vārdā.
Darbā tiek analizēts arī sāpīgais konflikts starp
likumu un morāli. Nora viltoja parakstu mīlestības un upurēšanās dēļ, tomēr
sabiedrības acīs viņa ir tikai noziedzniece. Darbs izvirza jautājumu: vai
likums, kas neļauj sievietei glābt vīra dzīvību vai tēva godu, var būt
taisnīgs? Drāmas jēga kulmināciju sasniedz Noras galīgajā lēmumā pamest mājas,
vīru un bērnus. Tas ir revolucionārs akts, kas apgalvo, ka pašcieņa un garīgā
neatkarība ir vērtīgāka par jebkuru sociālo stabilitāti.
Darbs noslēdzas ar spēcīgu simbolu – skaļu durvju
aizciršanos, kas atbalsojās visā Eiropā. Šī skaņa nozīmēja ne tikai leļļu nama
sabrukumu, bet arī jauna, moderna literatūras laikmeta sākumu, kurā sieviete
vairs nav tikai pasīvs fons, bet aktīva sava likteņa veidotāja. Ibsena
"Leļļu nams" joprojām ir aktuāls atgādinājums tam, ka īsta mīlestība
ir iespējama tikai starp divām brīvām un līdzvērtīgām personībām.
Nemierīgā dvēsele
Komentarų nėra:
Rašyti komentarą