Olgas Tokarčukas agrīnie
gadi
Olga Tokarčuka dzimusi 1962. gadā Sulehovā, Polijas
rietumos, intelektuālā un radošā vidē, kas kļuva par pamatu viņas vēlākajam
maģiskajam reālismam. Viņas vecāki bija skolotāji, bet tēvs — kaislīgs
bibliotekārs, tāpēc topošā rakstniece uzauga burtiski grāmatu ielenkumā.
Bērnība, kas pavadīta Kleņicā un vēlāk pārvācoties uz mierīgāku provinci, bija
dabas novērojumu un brīvības pilna. Šī vide izveidoja viņas spēju redzēt
pasauli kā vienotu audumu, kurā augi, dzīvnieki un cilvēki ir līdzvērtīgi
vēstures dalībnieki.
Pusaudžu gados Olga nebija tipiska dumpiniece; viņas
protests izpaudās kā dziļa iegrimšana literatūrā un filozofijā. Viņa agri sāka
apšaubīt tradicionālās reliģiskās un sociālās struktūras, meklējot atbildes
tur, kur sastopas zinātne un mistika. Jau skolas solā viņa izcēlās ar neparasti
dzīvu iztēli, bet viņas interešu lokā nonāca ne tikai poļu literatūras klasika,
bet arī psihoanalīze, kas vēlāk kļuva par vienu no viņas jaunrades galvenajiem
instrumentiem.
Izvēloties psiholoģijas studijas Varšavas
Universitātē, Tokarčuka vēl vairāk attālinājās no literatūras šabloniem un
ienira cilvēka dvēseles dziļumos. Studiju gados viņa ne tikai apguva teoriju,
bet arī aktīvi darbojās kā brīvprātīgā, strādājot ar cilvēkiem, kuriem bija
garīgās veselības traucējumi. Šī pieredze viņai atklāja, ka tas, ko sabiedrība
sauc par "normu", ir tikai plāns priekškars, aiz kura slēpjas
sarežģīta, arhaiska un simbolu pilna pasaule. Tajā laikā par viņas lielāko
autoritāti kļuva Karls Gustavs Jungs, kura arhetipu teorija palīdzēja viņai
izprast kolektīvo zemapziņu — tā vēlāk kļuva par viņas romānu
"mugurkaulu".
Ceļš līdz pirmajai grāmatai un literārais
uzplaukums
Dzīve līdz pirmajai grāmatai nebija tikai akadēmiskas
studijas; tas bija intensīvs meklējumu periods. Pēc studijām viņa strādāja par
psihoterapeiti Valbžihā, konsultējot cilvēkus par atkarībām un eksistenciālajām
krīzēm. Ikdienas sastapšanās ar svešām traumām un sapņiem Olgai kļuva par
savdabīgu "cilvēciskā materiāla" laboratoriju. Viņa saprata, ka
ikviens cilvēks ir staigājošs stāsts, un īstenība nav tikai tas, ko mēs redzam
— tā sastāv no noklusējumiem, sapņiem un mītiem, kas mūs ietekmē spēcīgāk nekā
racionāli fakti.
Literārais ceļš sākās ar dzejas krājumu "Pilsētas
spoguļos" (Miasta w lustrach, 1989), taču starptautisku slavu viņa ieguva
tieši ar prozu. Latvijas lasītājiem Tokarčuka ir īpaši tuva, jo viņas darbi
šeit ir tulkoti un augstu vērtēti. Viens no pirmajiem lielajiem panākumiem bija
romāns "Prawiek i inne czasy" (latviski — "Praveka un citi
laiki"), kas kļuva par kulta darbu, caur mitoloģizētu ciema vēsturi
attēlojot visu pasaules mikrokosmosu.
Vēlāk sekoja citi nozīmīgi darbi, kas pieejami arī
latviski: "Dom dzienny, dom nocny" ("Dienas nams, nakts
nams"), kurā autore meistarīgi savij leģendas, receptes un sapņus, un,
protams, romāns "Bieguni" ("Dzinuļi"), par kuru viņa 2018.
gadā saņēma prestižo "The Man Booker International Prize". Šis darbs,
kas latviski iznācis apgādā "Mansards", definē viņas postmoderno
stilu — "konstelācijas romānu", kurā centrā ir kustība, ceļošana un
cilvēka ķermeņa trauslums. Arī viņas intelektuālais detektīvs "Prowadź swój
pług przez kości umarłych" ("Dzen savu arklu pār mirušo
kauliem") guvis lielu ievērību Latvijā, īpaši ekoloģisko un morālo
jautājumu dēļ.
Olgas Tokarčukas personība un Polijas
politika
Atpazīstamība un Nobela prēmija Olgas Tokarčukas balsi
Polijā ir padarījusi par asu politisko diskusiju epicentru. Rakstniece šobrīd
dzīvo Vroclavā un klusā Krajanovas ciematā Lejassilēzijā, netālu no Čehijas
robežas. Šī pierobeža viņai ir ne tikai mājas, bet arī iedvesmas avots
"plūstošās" identitātes kopšanai. Viņa ir kaislīga veģetāriete un
stingra cilvēktiesību aizstāve, kura neklusē par sociālo netaisnību.
Polijas politikā Tokarčuka ir viena no drosmīgākajām
valdošā konservatīvā kursa kritiķēm. Viņa atklāti iestājas par sieviešu
tiesībām un LGBTQ+ kopienu, kā dēļ ne reizi vien kļuvusi par labējo spēku
mērķi. Viens no lielākajiem skandāliem izcēlās pēc tam, kad viņa paziņoja, ka
Polija pagātnē ir rīkojusies kā kolonizatore, apšaubot upura mītu. Viņa
uzskata, ka īsts patriotisms ir spēja atzīt savas valsts vēstures tumšās puses.
2020. gadā viņa atteicās no Lejassilēzijas goda pilsones vārda, jo nevarēja to dalīt
ar bīskapu, kurš izcēlies ar homofobiskiem paziņojumiem.
Olgas Tokarčukas fonds
Olgas Tokarčukas fonds (Fundacja Olgi Tokarczuk)
Vroclavā ir rakstnieces filozofijas turpinājums. Tā ir atvērta telpa, kurā
rakstnieki, tulkotāji un aktīvisti diskutē par ekoloģiju, cilvēktiesībām un
demokrātiju. Viens no fonda mērķiem ir atbalstīt tulkotājus — "kultūras
klusos varoņus". Fonds īsteno programmas, kas māca saskatīt pasauli caur
empātiju, ko pati autore sauc par "maigo stāstīšanu". Tādējādi
Tokarčukas mantojums nav tikai grāmatas, bet gan dzīvs rīks, kas veido
atvērtāku un tolerantāku nākotnes sabiedrību.
Dumpīgā Dvēsele
Komentarų nėra:
Rašyti komentarą