Rakstniece Elizabete Strauta: grāmatas, biogrāfija, jaunrades vaibsti, Olīvija Kiteridža un Lūsija Bārtone

 

Sveicieni, dārgie lasītāji!

 

ELIZABETES STRAUTAS DZĪVES SĀKUMS

 

Elizabete Strauta (Elizabeth Strout) piedzima 1956. gadā Portlendā, Meinas štatā, un uzauga nelielās pilsētiņās Meinā un Ņūhempšīrā. Viņas izcelsme ir cieši saistīta ar senajām Jaunanglijas puritāņu tradīcijām, kas vēlāk kļuva par viņas jaunrades galveno ainavu. Rakstnieces bērnība pagāja diezgan izolētā, tomēr intelektuālā vidē: viņas tēvs bija zinātņu profesors, bet māte – angļu valodas skolotāja. Šī ģimenes vide mudināja uz novērošanu un analīzi, bet pati Elizabete jau kopš mazotnes tika mācīta novērtēt klusumu un dabu, kas vēlāk atspoguļojās viņas darbu lēnajā, dziļajā ritmā.

 

Bērnībā Strauta bija ārkārtīgi vērīga novērotāja, un viņas lielākā aizraušanās bija cilvēku uzvedības un savstarpējo attiecību analīze. Māte mudināja meitu rakstīt dienasgrāmatas un fiksēt ikdienas detaļas, kas kļuva par lielisku treniņu topošajai rakstniecei. Meitene daudz laika pavadīja ārā, klaiņojot pa mežiem un laukiem, taču tajā pašā laikā juta zināmu sociālo atsvešinātību, kas raksturīga mazpilsētu iedzīvotājiem. Šī agrīnā sajūta, ka viņa ir „novērotāja no malas”, izveidoja viņas spēju vēlāk literatūrā meistarišķi atklāt varoņu iekšējos monologus un noklusētās ģimenes drāmas.

 

Mācībās Elizabetei veicās lieliski, taču viņas ceļš uz literatūras Olimpu nebija taisns. Viņa studēja Beitsa koledžā Meinā, ko absolvēja ar diplomu angļu literatūrā, bet vēlāk nolēma izvēlēties praktiskāku jomu un Sirakūzas universitātē ieguva tiesību maģistra grādu. Neraugoties uz juridisko izglītību, radošais impulss nekad nebija izdzisis. Jaunībā viņa interesējās ne tikai par literatūru, bet arī par mūziku, kādu laiku pat mēģināja dziedāt bāros un spēlēt klavieres, bet juristes darbu strādāja tikai tādēļ, lai varētu sevi uzturēt un atrast laiku rakstīšanai agros rītos.

 

Vislielāko ietekmi uz viņas veidošanos atstāja klasiskā literatūra un personīgā pieredze, saskaroties ar Jaunanglijas iedzīvotāju atturību un emocionālo noslēgtību. Pirms kļūšanas par pazīstamu autori viņa daudzus gadus saņēma atteikuma vēstules no izdevniecībām, taču tas viņu neapturēja. Dzīvojot Ņujorkā un strādājot visdažādākos darbus – no oficiantes līdz tiesību pasniedzējai – viņa turpināja slīpēt savu stilu, līdz beidzot sasniedza izrāvienu brieduma gados. Viņas jaunības fakti rāda, ka panākumi nebija nejauši, bet gan drīzāk ilgu gadu desmitu novērošanas, pacietības un dziļas intereses par cilvēka psiholoģiju rezultāts.

 

ELIZABETES STRAUTAS LITERĀRĀ AUGŠUPREJA UN POPULARITĀTE

 

Elizabetes Strautas ceļš uz literatūras virotni nebija straujš lēciens, bet gan lēna un pacietīga nobriešana. Lai gan viņa rakstīja jau kopš bērnības, viņas pirmais romāns „Eimija un Izabella” (Amy and Isabelle) iznāca tikai 1998. gadā, kad autorei bija jau 42 gadi. Šī grāmata par sarežģītajām mātes un meitas attiecībām mazpilsētā uzreiz izpelnījās lielu uzmanību un kļuva par prestižu apbalvojumu finālisti, taču īstais lūziens notika vēl pēc desmitgades. 2008. gadā izdotais romāns „Olīvija Kiteridža” (Olive Kitteridge) ne tikai saņēma Pulicera balvu, bet arī kļuva par kultūras fenomenu, kas vēlāk pārtapa populārā miniseriālā. Šis darbs nostiprināja Strautu kā rakstnieci, kura spēj meistarišķi atklāt parastu cilvēku neparasto iekšējo dzīvi.

 

Rakstnieces jaunradē dominē mazpilsētas psiholoģija, kurā zem rāmas virspuses virmo dziļas emocionālas drāmas. Viņas svarīgākie darbi, tādi kā „Mani sauc Lūsija Bārtone” (My Name is Lucy Barton) un „Ak, Viljam!” (Oh William!), pēta ģimenes traumu ilgmūžību, nabadzību, vientulību un negaidītus cilvēciskās saiknes uzplaiksnījumus. Strautas stils izceļas ar skaidrību un ekonomiju – viņa neizmanto liekus epitetus, taču katrs teikums ir kā precīzi noslīpēts dimants. Kritiķi bieži atzīmē, ka viņas spēja just līdzi pat visnepatīkamākajiem tēliem, piemēram, skarbajai Olīvijai Kiteridžai, ir viena no viņas kā stāstnieces spēcīgākajām īpašībām.

 

Lasītāji Strautu apbrīno viņas neticamā sirsnīguma un spējas dēļ nosaukt vārdā to, kas parasti paliek noklusēts. Viņas rakstīšanas savdabība ir māka rakstīt ainās, kas šķiet fragmentāras, bet galu galā savienojas vienotā emocionālā tēlā. Interesanti, ka Strauta bieži neraksta hronoloģiskā secībā: viņa pieraksta atsevišķas ainas uz papīra lapiņām, izliek tās uz galda un vēro, kā tās savienojas. Autore ir atzinusies, ka viņa „dzird” savu varoņu balsis un ļauj tiem pašiem diktēt stāsta gaitu, bieži sēžot kafejnīcās vai vērojot garāmgājējus Ņujorkas ielās.

 

Runājot par saviem darba rituāliem, Elizabete Strauta uzsver disciplīnu un fizisku kontaktu ar tekstu. Viņa dod priekšroku rakstīšanai ar roku vai uz rakstāmmašīnas, tikai vēlāk pārnesot tekstu uz datoru, jo tas ļauj viņai labāk sajust valodas ritmu. Rakstniece izvairās no iepriekšējiem plāniem vai shēmām – viņai jaunrade ir atklāšanas process, kurā viņa pati nezina, kā grāmata beigsies. Viņas personība staro mieru un atturību, taču zem šī slāņa slēpjas ārkārtīgi ass intelekts un spēja pamanīt sīkākās sociālās detaļas, kas citiem paliek neredzamas.

 

Personīgajā dzīvē Strauta ir piedzīvojusi gan kāpumus, gan kritumus. Pēc ilgas pirmās laulības, kurā dzimusi meita Zāra, viņa izšķīrās un vēlāk apprecējās ar bijušo Meinas štata ģenerālprokuroru Džeimsu Tīrniju. Šodien viņa dzīvo starp dunošo Ņujorku un mierīgo Meinu – abu šo vietu enerģija baro viņas jaunradi. Lai gan viņa ir cēlusies no reliģiozas puritāņu vides, viņas skatījums uz ticību šodien ir vairāk filosofisks un eksistenciāls. Viņa interesējas par garīgumu nevis kā institūciju, bet gan kā cilvēka iekšējo spēku un morāli, kas palīdz pārdzīvot grūtības.

 

Runājot par literāro gaumi, Strauta pati ir kaislīga lasītāja, kura īpaši vērtē klasiku. Viņa vairākkārt minējusi Viljamu Folkneru, Alisi Manro un Džonu Čīveru kā autorus, kas palīdzējuši viņai izprast īsā stāsta un rakstura veidošanas mākslu. Viņu interesē literatūra, kas nebaidās no cilvēka dvēseles tumšajām pusēm, taču tajā pašā laikā atstāj vietu cerībai un piedošanai. Pati Strauta apgalvo, ka labākā literatūra ir tā, kas liek lasītājam justies nedaudz mazāk vientuļam šajā pasaulē.

 

Starp mazāk zināmiem faktiem par rakstnieci var minēt to, ka viņa kādu laiku studēja tiesības tikai tādēļ, ka domāja, ka rakstnieces karjera viņai nav sasniedzama, un cerēja, ka juristes darbs sniegs viņai finansiālu drošību. Turklāt Strauta ir atzinusies, ka daudzus gadus viņa vienkārši „kolekcionēja” svešu cilvēku sarunas publiskās vietās, tās slepeni pierakstot. Šis ieradums vēlāk kļuva par viņas galveno instrumentu, veidojot ārkārtīgi patiesus un dzīvus tēlu dialogus, kas kļuva par viņas jaunrades vizītkarti.

 

Noslēgumā Elizabetes Strautas fenomens slēpjas tajā, ka viņa spējusi apvienot augstu literāro vērtību ar masveida popularitāti. Viņa neraksta par varoņiem vai diženiem vēsturiskiem notikumiem – viņa raksta par cilvēku, kurš baidās no vecuma, kaunās par savu nabadzību vai vienkārši mēģina atrast kopīgu valodu ar tuviniekiem. Viņas jaunrade ir atgādinājums, ka ikvienai, pat vispelēkākajai eksistencei, ir savs dziļums un drāma. Tā ir autore, kura pierādījusi, ka literatūra joprojām var būt empātijas skola, kas māca mūs nevis tiesāt, bet gan saprast vienam otru.

 

Dumpīgā Dvēsele